Feju izcelsme
Lielākā daļa no mums par fejām domā kā par sīkām būtnēm, kas lido uz pūkainiem spārniem un vicina burvju nūjiņu, taču vēsture un folklora stāsta ko citu.
Skatīt arī: Haidparka slepenā mājdzīvnieku kapsētaLaikā, kad ticība fejām bija izplatīta, lielākā daļa cilvēku nemēdza tās minēt vārdā, tāpēc sauca tās par Mazajiem cilvēkiem vai Slēptajiem cilvēkiem.
Ticībai uz fejām ir sniegti daudzi skaidrojumi. Daži saka, ka tās ir kā spoki, mirušo gari vai kritušie eņģeļi, kas nav nedz pietiekami slikti ellei, nedz pietiekami labi debesīm.
Pastāv simtiem dažādu feju - dažas no tām ir sīkas būtnes, citas - groteskas, dažas var lidot, un visas var parādīties un pazust pēc vēlēšanās.
Skatīt arī: Karalienes Elizabetes ozolsSenākās Anglijā zināmās fejas pirmo reizi aprakstīja vēsturnieks Gervazs no Tilberijas 13. gadsimtā.
Brūnieši un citi hobgoblīni (attēlā pa labi) ir sargefejas. Tie ir noderīgi un veic mājas darbus un gadījuma darbus ap māju. Aberdīnenšīrā, Skotijā, tie ir šausmīgi, jo tiem nav atsevišķu pirkstu un pirkstu, un Skotijas zemienē tiem deguna vietā ir caurums!
Banšeji ir retāk sastopami un draudīgāki, tie parasti parādās tikai tad, kad vēsta par traģēdiju. Augšzemju tradīcijās "Washher-by-the-Ford", tīmeklī ieaugušo, ar vienu nāsi un zobiem rotāto raganu, var redzēt tikai tad, kad vīriešiem draud vardarbīga nāve, mazgājot asiņainas drēbes.
Goblini un blusas vienmēr ir ļaundabīgi - ja iespējams, izvairieties no tiem!
Lielākā daļa dabas feju, iespējams, ir pirmskristīgo dievu un dieviešu pēcteči vai koku un strautu gari.
Melnā Annis, zilganā ragana, kas apdzīvo Danas kalnus Leičesteršīrā, un Maigā Annija, kas vada vētras Skotijas zemienē, iespējams, ir cēlušās no ķeltu dievietes Danu, Īrijas alu feju mātes. Visbiežāk sastopamās dabas fejas ir nāras un sirēnas, upju un baseinu gari.
Purva gāze rada mirgojošas liesmas, kas mutuļo virs purvainas zemes, un ir pamatā ticējumam par Džek-o-Lantern. Džek-o-Lantern jeb Vilnis-o-the-Wisp ir ļoti bīstama feja, kas vajā purvainā zemē un vilina neuzmanīgus ceļotājus uz nāvi purvos!
Vēl 1962. gadā kāda Somersetas fermera sieva stāstīja, kā viņa bija apmaldījusies Berkšīras pļavās un viņu uz pareizā ceļa ievirzīja mazs vīriņš zaļās drēbēs, kurš pēkšņi parādījās viņai pie elkoņa un tad pazuda!
Kāda sieviete ar meitu atvaļinājumā Kornvolā sastapa mazu zaļu cilvēciņu ar smailu kapuci un ausīm. Viņas bija tik ļoti satraukušās, ka, no šausmām sastingušas, skrēja uz prāmi. Vēl viens aculiecinieku stāstījums 20. gadsimtā - tātad mēs ticam fejām? Es brīnos!
