Ne Vaterlo, bet Pēterlo!

Anglijā nav biežu revolūciju; daži saka, ka tas ir tāpēc, ka mūsu laikapstākļi nav labvēlīgi gājieniem un nemieriem brīvā dabā.

Tomēr, neatkarīgi no laikapstākļiem, 1800. gada sākumā strādnieki sāka demonstrēt ielās un pieprasīt izmaiņas darba dzīvē.

1817. gada martā seši simti strādnieku devās ceļā no Mančestras pilsētas ziemeļu daļā, lai dotos gājienā uz Londonu. 1817. gada martā šie demonstranti kļuva pazīstami kā "sega", jo katram no viņiem bija līdzi sega. Sega tika nesta, lai sasildītos garajās naktīs ceļā.

Tikai vienam "Blanketierim" izdevās nokļūt Londonā, jo līderi tika ieslodzīti cietumā, bet "ierindas" ātri izklīda.

Tajā pašā gadā Džeremija Brandrets aizveda divus simtus Derbišīras strādnieku uz Notingemu, lai, kā viņš teica, piedalītos vispārējā sacelšanās akcijā. Tā nebija veiksmīga, un trīs no vadoņiem tika sodīti ar nāvi par nodevību.

Taču 1819. gadā Mančestrā, Svētā Pētera laukos, notika daudz nopietnāka demonstrācija.

Tajā pašā 16. augusta dienā Svētā Pētera laukos notika sapulce, kurā pulcējās aptuveni 60 000 cilvēku ar plakātiem, kuros bija lozungi pret kukurūzas likumiem un par labu politiskajām reformām. 16. augustā viņu galvenā prasība bija balsstiesības parlamentā, jo tajā laikā rūpnieciskie ziemeļi bija vāji pārstāvēti. 19. gadsimta sākumā tikai 2% britu bija balsstiesības.

Toreizējie miertiesneši bija satraukti par sapulces lielumu un lika arestēt galvenos runātājus.

Mēģinot izpildīt pavēli, Mančestras un Salfordas jātnieki (amatieru kavalērija, ko izmantoja iekšējai aizsardzībai un sabiedriskās kārtības uzturēšanai) uzbruka pūlim, notriecot sievieti un nogalinot bērnu. Henrijs Hants, tā laika radikālais runātājs un aģitators, tika aizturēts.

Pēc tam protestētāju izklīdināšanai tika izsaukts 15. Karaļa huzāru (The King's Hussars), regulārās britu armijas jātnieku pulks. Izvilktās ābelēs viņi uzbruka sapulcējušajiem, un vispārējā panikā un haosā, kas sekoja, tika nogalināti vienpadsmit cilvēki un aptuveni seši simti ievainoti.

Mančestras jūtabinieku karaspēka uzbrukums pie Pēterlo (Peterloo)

Tas kļuva pazīstams kā "Pēterlo slaktiņš". Nosaukums Pēterlo pirmo reizi parādījās vietējā Mančestras laikrakstā dažas dienas pēc slaktiņa. Nosaukums bija domāts, lai izsmietu karavīrus, kuri uzbruka un nogalināja neapbruņotus civiliedzīvotājus, salīdzinot viņus ar varoņiem, kas nesen bija karojuši un atgriezušies no Vaterlo kaujas lauka.

Šis "slaktiņš" izraisīja lielu sabiedrības sašutumu, taču tā laika valdība atbalstīja tiesnešus un 1819. gadā pieņēma jaunu likumu, tā sauktos sešus likumus, lai kontrolētu turpmāko aģitāciju.

Seši likumi nebija populāri; tie konsolidēja likumus pret turpmākiem nemieriem, kas, pēc toreizējo maģistrātu domām, draudēja ar revolūciju!

Iedzīvotāji uz šiem sešiem likumiem raudzījās ar satraukumu, jo tie ļāva bez ordera pārmeklēt jebkuru māju, ja bija aizdomas, ka tajā atrodas šaujamieroči, un publiskas sapulces bija praktiski aizliegtas.

Periodiskie izdevumi tika aplikti ar tik bargiem nodokļiem, ka to cena kļuva nepieejama nabadzīgākajām šķirām, un miertiesnešiem tika piešķirtas pilnvaras konfiscēt jebkādu literatūru, kas tika uzskatīta par dumpiniecisku vai zaimojošu, un par nelikumīgu tika uzskatīta jebkura sapulce pagastā, kurā piedalījās vairāk nekā piecdesmit cilvēku.

Seši likumi izraisīja izmisīgu reakciju, un kāds Artūrs Tistlvuds ieplānoja to, kas kļuva zināms kā Kato ielas sazvērestība.... vairāku kabineta ministru slepkavība vakariņu laikā.

Slepkavība neizdevās, jo viens no sazvērniekiem bija spiegs un informēja savus kungus, ministrus, par sazvērestību.

Taslevuds tika notverts, atzīts par vainīgu valsts nodevībā un 1820. gadā pakārts.

Tistlvuda tiesāšana un sodīšana ar nāvi bija noslēdzošais akts ilgstošā konfrontācijā starp valdību un izmisušajiem protestētājiem, taču valdīja vispārējs uzskats, ka valdība, aplaudējot "Pēterloo" un pieņemot sešus likumus, bija gājusi par tālu.

Galu galā valstī valdīja atturīgāks noskaņojums, un revolucionārais drudzis beidzot norima.

Tomēr mūsdienās tiek plaši atzīts, ka Pītera slaktiņš pavēra ceļu 1832. gada Lielajam reformu likumam, ar kuru tika izveidotas jaunas deputātu vietas, daudzas no kurām atradās Anglijas ziemeļu rūpnieciskajās pilsētās. Tas bija nozīmīgs solis, lai vienkāršiem cilvēkiem dotu tiesības balsot!